Bulings jeb iebiedēšana

Iebiedēšana jeb bulings (dažreiz tiek lietots arī termins "mobings") ir sarežģīta sociāla parādība, kura, pavisam iespējams, norisinās visā cilvēka eksistēšanas laikā, cilvēka kolektīvajā - sabiedriskajā dzīvē. Visbiežāk bulings tiek definēts kā sistemātiska, mērķtiecīga agresīva uzvedība, pie nosacījuma, tajā iesaistītie dalībnieki atroadas spēka vai varas nevienlīdzības apstākļos. Galvenās bulinga iezīmes ir nodoms, regularitāte, spēka vai varas nevienlīdzība.

Bulings – tā cēloņi un sekas

Gadījumos, kad bērns par to nerunā tieši, par bulingu var liecināt dažas konkrētas fiziskas un psiholoģiskās pazīmes:

• Nepamatotas sāpes vēderā un krūtīs;
• Nevēlēšanās iet uz skolu un slikti mācību rezultāti;
• Nervu tiki;
• Enurēze (slapināšana gultā)’;
• Skumjš skatiens;
• Nemiers, trauksme;
• Traucēts miegs, murgi;
• Ilgstoša depresija;
• Biežāk saaukstēšanās un citas slimības;
• Tieksme uz vientulību, nevēlēšanās sazināties;
• Problēmas ar apetīti;
• Pārmērīga pakļaušanās un piesardzība;

Vislielāko ieguldījumu bulinga problēmas risināšanā deva skandināvu pētnieki: zviedru skolas ārsts Pīters Pols Heinemans, un īpaši norvēģu psihologs-pētnieks Dens Olveuss, skolotājs un sociologs Ērlings Georgs Rulands, igauņu-zviedru kognitīvais psihologs Anatols Pikas. Pēdējos gados somu psiholoģe Kristīna Salmivalli ir devusi nozīmīgu ieguldījumu bulinga profilakses sistēmas izpētē un attīstībā izglītībā. Dena Olveusa darbs bija īpaši nozīmīgs: pateicoties viņam, iebiedēšanas/bulinga fenomens zinātnes jomā kļuva redzams un uz ilgu laiku noteica pasaules psiholoģijas tendences.

Iebiedēšanas fenomens kā psiholoģijas zinātnes priekšmets atrodas personības, sociālās un klīniskās psiholoģijas krustpunktā. Lai izpētītu attiecības, agresiju un varu, vispirms tika veikti atsevišķi eksperimenti (visspilgtākie ir Stenlija Milgrama eksperimenti ar elektrošoku un Filipa Zimbardo cietuma eksperiments).

Bulinga izpausmes

Pastāv tieša iebiedēšana, kad bērns tiek sists, apsaukāts, ķircināts, tiek sabojātas mantas vai paņemta nauda, ​​un netieša iebiedēšana -  izplatot baumas un tenkas, boikotējot, izvairoties, manipulējot ar draudzību (“Ja tu ar viņu draudzējies, tad tu un es neesam draugi ”). Pie netieša bulinga pieder arī seksuāli divdomīgu komentāru  un žestu izteikšana, draudi, nosaukšana rasistiskos segvārdos .

Kā es varu palīdzēt savam bērnam, kurš ir kļuvis par skolas iebiedēšanas upuri?

• Pirmkārt, izprotiet patieso iemeslu tam, kas ar viņu noticis, pārliecinieties, ka jūsu bērns patiešām ir kļuvis par bulinga upuri;
• Informējiet par to skolotāju un skolas psihologu, un kopīgi meklējiet izeju no šīs situācijas;
• Ja bērns bija ļoti nobijies un šokēts par notikušo, ļaujiet viņam neapmeklēt skolu nākošajā dienā;
• Ja bērns ir pakļauts smagam stresam, jāapsver bērna pārcelšana uz citu klasi vai pat uz citu skolu, un dažos gadījumos – mājmācībā.

Tiešā iebiedēšana notiek galvenokārt pamatskolā, bet netiešā iebiedēšana visvairāk sastopama vidusskolā un pārejas posmā uz vidusskolu [2] Farmer, Xie, 2007. Zēni biežāk nekā meitenes piedalās iebiedēšanā dažādās lomās [3] Cook et al., 2010., viņi biežāk kļūst par fiziskas iebiedēšanas upuriem, no viņiem tiek atņemta nauda un lietas tiek sabojātas, viņi tiek apdraudēti un piespiež kaut ko darīt, kamēr meitenes biežāk kļūst par tenku, neķītru runu un žestu upuriem [4] Finkelhor et al., 2005; Nansel et al., 2001; Olweus et al., 2007. Līdz ar interneta izplatību ir parādījies jauns iebiedēšanas veids - kiberhuligānisms, iebiedēšana, izmantojot modernās tehnoloģijas: SMS, e -pastu, sociālos tīklus utt.

Bulinga izplatība

Saskaņā ar pirmā anonīmā pētījuma datiem, ko 1980.-tajos  gados veica D. Olveuss, tika konstatēts, ka 15% bērnu regulāri saskaras ar iebiedēšanas situāciju: 9% ir upuri, 7% - vajātāji, 2% apgūst abas lomas [5] Olvejs, 1993. Gadu gaitā pētnieki ir saņēmuši dažādus datus. Piemēram, saskaņā ar 2007. gada datiem, 32% ASV skolēnu ir piedzīvojuši iebiedēšanu skolās: izsmieklu, baumu izplatīšanu, piekaušanu, spļaušanu, draudus, atteikšanos sazināties, situācijas, kad viņi bija spiesti darīt to, ko nevēlējās, vai to īpašums tika bojāts. [6] Olvejs, 1993.

Starpkultūru pētījumi Eiropā, 2005. gadā par iebiedēšanu pusaudžu vidū uzrādīja šādu bulinga izplatību: No 9% zēnu Zviedrijā, līdz 45 % Lietuvā un, no 5% meiteņu Zviedrijā līdz 35% meiteņu Lietuvā, piedzīvoja divas vai vairāk bulinga epizodes tekošajā mēnesī [7]Craig et al., 2009; Zaborskis et al., 2005. Kopumā saskaņā ar autoru datiem dažādās kultūrās, no 5 līdz 75% skolēnu visā pasaulē skolas gados ir kļuvuši par tradicionālā bulinga upuriem skolās visā apmācības laikā. [8] Ryan, Morgan, 2011.

Attiecībā uz iebiedēšanu, izmantojot modernas datortehnoloģijas, kiberhuligānismu, 2010. gadā vidēji 10–40% skolēnu un jauniešu bija pieredze kiberhuligānisma upuriem [9] Tokunaga, 2010.”

Ja attīstās pēctraumatiskā stresa sindroms, nekavējoties griezieties pie speciālista. Nekādā gadījumā nedrīkst ignorēt ar bērnu notiekušo un neļaut visam risināties pašplūsmā, nepieciešams mierināt un atbalstīt bērnu ar vārdiem: “Labi, ka tu man par to pastāstīji. Tu rīkojies pareizi ”; "ES tev ticu"; "Tā nav tava vaina"; “Tu neesi viens šajā situācijā, tas notiek arī ar citiem bērniem”; "Man žēl, ka tas notika ar tevi", "Es tevi mīlu un centīšos pārliecināties, ka tev vairs nedraud briesmas." Ja jums liekas, ka jūs kā vecāks netiekat galā ar situāciju (kas ir normāli), tad, pirmkārt, jums pašam ir jāsaņem tuvinieku vai psihologa atbalsts. Pēc tam jūs varēsiet normāli runāt par to, kas notika ar jūsu bērnu. Centieties vienmēr uzturēt uzticības pilnas attiecības ar saviem bērniem, lai viņi varētu lūgt palīdzību laikā, kad tas ir nepieciešams. Izveidojiet bērnam drošu vidi, lai dalītos tajā, kas sāp vai par ko ir kauns. Esiet pacietīgs, dariet savam bērnam zināmu, ka viņam var rasties jebkādas domas, bet pārlieciniet viņu, ka neviens nav pelnījis, lai viņu iebiedētu. Ja pirmais posms ar jums - vecākiem neizdevās, bērns, neatkarīgi no tā, vai ieņem upura vai iebiedētāja lomu, neatklāja sevi, jums jāmeklē labs terapeits. Lūdzu, atcerieties, ka daudz kas ir atkarīgs no jūsu ģimenes kultūras. Katram cilvēkam jūsu mājās vajadzētu justies brīvi runājot par savām izjūtām un domām, nebaidoties, ka uz viņu bļaus, sāks lamāt vai pamācīt.

Upuris un vajātājs

Bulinga situācijā iesaistītie parasti ieņem trīs galvenās lomas -  upuris, vajātājs un liecinieks. Šīs lomas nav fiksētas (t.i upuris var kļūt par vajātāju, liecinieks var kļūt par upuri utt.) un var mainīties no situācijas uz situāciju un no grupas uz grupu. Tomēr pētnieki bieži saka, ka bērna aktīvo asimilāciju vienai no lomām nodrošina bērna iekšējie priekšnoteikumi. Bulingā iesaistītajiem ir noteiktas personības un uzvedības iezīmes, kā arī viņi ir saistīti ar sociālā riska lomām.

Ko tieši vecāki var darīt, lai palielinātu sava bērna autoritāti klasesbiedru vidū?

• Iemācīt viņiem nebaidīties no saviem klasesbiedriem, kuriem arī ir problēmas;
• Veidot kontaktu ar vecākiem, skolotājiem un klasesbiedriem;
• Piedalīties klases aktivitātēs, kurās iesaistīti arī vecāki;
• Ja vecākiem ir neparasts, bērniem interesants hobijs, pastāstiet par to bērna klasesbiedriem. Ja kāds no vecākiem stundām ilgi var runāt par visu veidu automašīnu markām, tad pat vizināmākie vajātāji uz šo vecāku skatīsies ar apbrīnu un diez vai nodarīs pāri bērnam.
• Uzaiciniet pēc iespējas biežāk pie viņa ciemos bērna klasesbiedrus, un jo īpaši tos, kuriem viņš simpatizē;
• Bērnam ir vajadzīgi cilvēki, kuri viņu neapvaino, kuri var viņu atbalstīt. ir nepieciešams palielināt bērna pašcieņu. Gadījumos, kad bērnam ir paaaugstināta pašapziņa, paskaidrot viņam, ka nav nepieciešams citiem to izrādīt, ka jebkuram cilvēkam gan trūkumi, gan priekšrocības, un, ja viņam izdodas, piemēram, matemātika, tad viņam nav obligāti jābūt izcilniekam fizkultūrā.
• Palīdziet bērnam kļūt par klases sastāvadaļu, nevis vienkārši dodieties mācīties. Ja bērns ir upuris, tad nepieņemiet upura lomu, bet sacelties pret to, piesaistot savus draugus savā pusē;
• Nerādiet savas bailes un vājumu iebiedētājam. Ja šādas attiecības ir izveidojušās, tā vietā, lai raudātu un lūgtu piedošanu savam vajātājam, uzdodot negaidītus jautājumus, vai mulsiniet viņu ar zināšanām par kaut ko sliktu.
• Nenovērsiet savu bērnu no viņa skolas aktivitātēm, pat ja tās jums liekas nevajadzīgas;
• nemēģiniet atšķirt savu bērnu starp klasesbiedriem pēc "elitāra" apģērba un īpašā šarms;
• Iemāciet bērnam izpildīt vispārējās prasības, kas attiecas uz visiem klases bērniem, sākot no skolas formas tērpa nēsāšanas līdz prasībām fiziskās audzināšanas stundās.

Iebiedēšanas upurus raksturo jutīgums, trauksme, tieksme raudāt, fizisks vājums, zems pašvērtējums, viņiem ir mazs sociālais atbalsts, draugi, šādi bērni labprātāk pavada laiku kopā ar pieaugušajiem [11] Olweus, 1993b ”. Introvertu bērnu ar uzvedības traucējumiem, negatīvu pārliecību par sevi un sociālās un komunikācijas grūtības var raksturot kā iebiedēšanas upura piemēru [12] Kuks, Viljamss, Guerrs u.c., 2010 ”. Šādas iezīmes var veidot arī kā iebiedēšanas sekas, taču tās var darboties kā tās priekšnoteikumi, uztvert kā “signālus” citiem bērniem, ka šis bērns ir viegli kļūt par upuri [13] Cluver, Bowes, Gardner, 2010; Fekkes, Pijpers, Fredriks uc, 2006 ".

Daudzi pētījumi uzrāda, ka bulinga upura riska grupā nonākt ir lielāka iespējamība bērniem, kuriem ir mācīšanās grūtības [14] Mepham, 2010 ”, uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi, autisma spektra traucējumi, diabēts, epilepsija, jau iespējams, ietilpst riska grupā, lai kļūtu par upuri [15] Kowalski, Fedina, 2011 », Svara traucējumi [16] Falkner, Neumark-Sztainer, Story, et al., 2001; Wang, Ianotti, Luk, 2010 ”un citi traucējumi un hroniskas slimības, īpaši ietekmējot izskatu [17] Dawkins, 2006; Magin, Adams, Heading, et al., 2008; Hamiwka, Yu, Hamiwka uc, 2009 ". Turklāt 82% pusaudžu, kuri tiek uztverti kā “pārāk sievišķīgi” (zēni) un “pārāk vīrišķīgi” (meitenes) vai kuri sevi attēlo kā lesbietes, gejus, biseksuāļus vai transpersonas, saskaras ar apvainojumiem, fiziskiem uzbrukumiem un draudiem. [18 ] Garofalo, Vilks, Kesels un citi, 1998 ". Bērni, kuri ir iebiedēšanas upuri, piedzīvo veselības un akadēmiskās grūtības trīs reizes biežāk nekā viņu vienaudži, viņiem ir trauksmes-depresijas traucējumu simptomi, apātija, galvassāpes un enurēze, un viņi mēģina izdarīt pašnāvību [19] Kowalski, Limber, Agatston, 2011; Van der Wal, de Wit, Hirasing, 2003 ". Šīs pieredzes rezultātā viņi veido priekšstatu par pasauli, kas ir pilna ar briesmām, un par sevi kā nespējīgu ietekmēt notiekošo.

Vajātājiem ir augsta emocionālā inteliģence, viņi labi atpazīst citu cilvēku emocijas un garīgos stāvokļus, un viņi veiksmīgi manipulē ar bērniem [23] Sutton, Smith, Swettenham 1999 ”. Galvenie vajāšanas motīvi vajātāju vidū ir nepieciešamība pēc varas, gandarījuma sajūta no kaitējuma citiem un atlīdzība - materiāls (nauda, ​​cigaretes, citas lietas, kas atņemtas no upura) vai psiholoģiskais (prestižs, sociālais statuss utt.) [24] ] Olvejs, 1993 "... Negatīvās sekas tam, ka šāda uzvedība viņiem kļūst par ierastu, ir zems akadēmiskais sniegums un kavējumi, cīņas, zādzības, vandālisms, ieroču glabāšana, alkohola un tabakas lietošana [25] Byrne, 1994; Garofalo, Vilks, Kesels un citi, 1998; Haynie, Nansel, Eitel, et al., 2001; Olvejs, 1993 ".

Līdz 3% bērnu apvieno abas lomas, vienlaikus - uzvedoties agresīvi un provocējot citus bērnus kaitēt sev, vai arī dažās situācijās klasē kļūstot par vajātāju, bet citās  - par upuri. Tie ir tā saucamie “vajātāji / upuri”, vai “provocējošie upuri” [26] Olvejs, Limbers, Flerkss u.c., 2007 ”. Īpašības, kuras bieži piemīt šādiem bērniem ir - hiperaktivitāte, impulsivitāte, neveiklība, ātra aizkaitinābība [27] kombinācijā ar uzvedības problēmām, sliktu paškontroli, zemu sociālo kompetenci, grūtībām koncentrēties un mācīties, trauksmi un depresijas simptomu klātbūtni; viņi ir bērnišķīgāki par saviem vienaudžiem [28 ]Haynie, Nansel, Eitel, et al., 2001; Gini, Pozzoli, 2009. Lai gan šo bērnu ir maz, skolotājiem ar viņiem ir visgrūtāk sadarboties [29] Olvejs, 1993-2, ”un viņi saņem vismazāko līdzjūtību un atbalstu no citiem bērniem. Tieši viņiem pašnāvnieciskā un autoagresīvā uzvedība ir raksturīgākā [30] Kims, Kohs, Leventāls, 2005.

Iebiedēšanas liecinieki

Trešā iebiedēšanas jeb bulinga dalībnieku grupa – liecinieki. Tieši šajā grupā ietilpst lielākā daļa bulinga dalībnieku. Pēc Kanādas pētnieku datiem, līdz 68% vidusskolēnu 2010. gadā bija liecinieki iebiedēšanai skolā. [31] Trach, Hymel, Waterhouse, Neale, 2010. ” Interesanti, ka gandrīz visi bērni (bet vecāki, jo retāk) ziņo, ka viņiem ir žēl upura, bet mazāk nekā puse mēģina tiem palīdzēt [32] Olvejs, Limbers, Flerkss un citi, 2007.

Liecinieku reakcija ir ārkārtīgi svarīga notiekošajam: pievienošanās iebiedēšanai un pat vismazākā liecinieku piekrišana (smaids, smiekli utt.) kalpo kā palīdzība vajātājiem, bet pretošanās, savukārt mēģinājumi atbalstīt upuri var atturēt vajātāju no turpmākas vardarbības [33] Hokinss, Peplers, Kreigs, 2001.

Bulinga liecinieki saskaras ar iekšēju konfliktu, kas sastāv no tā, ka mēģinājums izbeigt iebiedēšanu ir pilns ar bailēm zaudēt savu drošību un savu statusu bērnu kolektīvā. Nepatīkamas sekas iebiedēšanas lieciniekiem ir pasaules redzējuma veidošanās, kad viņi uztver vidi kā nedrošu, piedzīvo bailes, bezpalīdzību, kaunu par savu bezdarbību un vienlaikus izjūt vēlmi pievienoties agresoram. Lieciniekos samazinās empātijas spējas.

Iebiedēšanas iemesli

Kā liecina Japānas pētnieku pētījumi, Japānā līdz 60% pieaugušo vecumā no 25 līdz 60 gadiem norāda, ka ir saskārušies ar iebiedēšanu darbā, un kā galveno iebiedēšanas veidu norāda uz atsauksmju trūkumu par paveikto darbu.

Darbs ar iebiedēšanu skolā un klasē – tā ir apjomīga, atsvešķa ir tēma. Šeit sniegsim tikai vienu piemēru tam, ko skolotājs var darīt saskaroties ar bulingu. Pastāv "samierinošā" pieeja, kad skolotāji strādā ar visiem situācijas dalībniekiem: ar upuri, iebiedētāju un lieciniekiem. Un starp viņiem ir jānotiek godīgai sarunai, kas prasmīgi jākontrolē. Tam nepieciešams koordinators, kurš vispirms runā ar katru atsevišķi.

Pēc tam visi sanāk kopā, iebiedētājs ieņem vietu apļa vidū - viņam jāuzņemas atbildība par notikušo. Pāridarītājam jāatgādina arī par viņa stiprajām pusēm un pozitīvajām īpašībām. Tad bērnam ir jāpaskaidro, ka laba nodoma gadījumā laboties, viņam ne tikai tiks piedots, bet arī tiks dota iespēja labot to, ko viņš nodarīja. Šis teksts tiek uzrakstīts uz papīra un bērnam iedots parakstīšanai. Skolās šī procedūra dod izcilus rezultātus, gan upuri, gan varmākas ziņo par milzīgu atvieglojumu, un recidīvu līmenis ir ļoti zems.

Skandināvijā regulāras iebiedēšanas novēršanas programmas divdesmit gadu laikā uzrādīja trīskāršu iebiedēšanas situācijās iesaistīto skolēnu skaita samazināšanos, bet tajā pašā laikā upuru un agresoru attiecība mainījās no 1 uz 1 līdz 1 pret 2 par labu agresori un neizraisīja iebiedēšanu vispār.

Papildus dalībnieku individuālajiem un personīgajiem priekšnoteikumiem iebiedēšanu veicina tādas sociālā konteksta iezīmes kā, piemēram, iebiedēšanas vai vardarbības ģimenē upuru klātbūtne ģimenē [34] Ahmed, Braithwaite, 2004 ; Baldry, 2003 ", jeb pārmērīga aizsardzība, iemācījās bērna bezpalīdzību [35] Smokowski, Kopasz, 2005"; bērni, kuri uzsāk iebiedēšanu, bieži tiek pakļauti vardarbībai savās ģimenēs [36] Kowalski, Limber, Agatston, 2011 ”. Runājot par skolotāja uzvedību, tas ir skaitlis, kas spēj apturēt vai atbalstīt vardarbību; no tā ir atkarīga bērna subjektīvā drošības sajūta klasē. Tāpat bērnus ietekmē vardarbības pārraide plašsaziņas līdzekļos, vides un sabiedrības bīstamība. Iebiedēšanas risks palielinās sociāli neorganizētā vidē ar augstu pārapdzīvotību, alkoholismu un narkomāniju [37] Kowalski, Limber, Agatston, 2011 ”. Dažādas krīzes - ģimene (piemēram, šķiršanās, vecāku atkārtota laulība), sociālā (revolūcija, perestroika) - var ievērojami palielināt bērna agresivitāti un vienlaikus viņa ievainojamību, kas ievērojami palielina risku, ka bērns tiks iesaistīts iebiedēšanā kā upuris vai agresors [38] Hong, Espelage, 2012.

Iebiedēšana skolā

Līdz astoņdesmito gadu beigām iebiedēšanu gandrīz visi sabiedrībā uztvēra kā daļu no “ierastā” augšanas veida un izglītības procesa elementa. Tikai vairāki pētījumi ir snieguši ieskatu par iebiedēšanas eskalācijas veidiem un tās sekām un bulingā iesaistītajiem. Tradicionālā izglītības forma ir balstīta uz zināšanu un sociālo principu nodošanu “skolēna un skolotāja” varas attiecību ietvaros, kur students ir pasīvs ieguvējs, bet skolotājs ir aktīvs “labvēlis”.

Ko darīt bērnam? 

Bērns sava vecuma dēļ nevar pats sevi pasargāt sevi no bulinga. Tas ir pieaugušo darbs.

Tomēr ir pamata lietas, kuras pieaugušajiem bērnam ir jāpaskaidro, lai novērstu konfliktus.

• Runāt par iebiedēšanas gadījumiem ar pieaugušajiem, kuriem bērns uzticās, tas ir pareizi un tā nav ‘’sūdzēšanās’’.
• Bērnam jāveido pašcieņa un jārīkojas pārliecinoši. Esi neatlaidīgs un stiprs (kaut ārēji).
• Nevar cerēt uz palīdzību, veicot vēl lielāku nežēlību. Tas novedīs tikai pie vēl vairāk problēmām.
• Labāk meklēt draugus starp vienaudžiem un izmantot visspēcīgāko ieroci pret agresiju - humoru.
• Ir jāizvairās no situācijām, kurās ir iespējama iebiedēšana, un jānoraida piedāvājumi tajā piedalīties.
• Ja bērns kļuva par liecinieku vardarbībai, nekavējoties jāsauc pieaugušais vai jāiesaka cietušajam doties pie vecākiem vai skolotāja/s, kuram bērns uzticas.

Lai racionalizētu hierarhiju un regulētu satraukumu par savu sociālo stāvokli grupā (piemēram, klasē), bērni izmantos tādas pašas metodes kā skolotāji, veidojot attiecības, kuru pamatā ir vara un kontrole. Skolotāji bieži vien nepārtrauc iebiedēšanu, vadoties pēc idejām par iebiedēšanas “ieguvumiem”: ja bērni iemācīsies sevi aizstāvēt, viņi netiks iebiedēti, vai iebiedēšana palīdz iekļauties sociālajās normās, vai arī bērni kļūst par upuriem tikai tad, ja izvairās no citiem bērniem [39] Kochenderfer-Ladd, Pelletier, 2008.

Ko darīt, ja jūsu bērns ir iebiedētājs?

Visbiežāk par iebiedētājiem kļūst bērni, kuri ir pakļauti vardarbībai ģimenē, kā arī tie, kas agrāk piedzīvojuši traumatiskus brīžus. Ja tēvs puiku mājās sit un pazemo, tad ar lielu varbūtību nākamajā dienā viņš centīsies atspēlēties uz vājākajiem klasesbiedriem.

Šādam bērnam neapšaubāmi ir nepieciešama speciālistu palīdzība, bet galvenais ir analizēt, kas notiek jūsu mājās. Bet ir reizes, kad iebiedētājam ir augsta pašapziņa kopā ar samazinātu empātiju un viņš pilnībā apzinās savu rīcību. Šādam bērnam ir vajadzīgas stingras robežas un izpratne par viņa darbības sekām.

• Parunājiet ar bērnu par bulingu.

• Dalieties savā pieredzē kā upuris vai agresors.
• Pievērsiet uzmanību bērna videi: vai viņu ļaunprātīgi izmanto vecāki draugi (dažreiz pietiek ar pastāvīgām sarkastiskām piezīmēm).
• Visbeidzot, dodieties uz ģimenes konsultanta konsultāciju, lai visi kopā varētu sakārtot notiekošo. Bieži vien to nav iespējams izdarīt patstāvīgi. Kad pieaugušais uzzina, ka viņa bērns aizvaino un vajā citus, pirmais impulss būs viņu bargi sodīt. Tas ne tikai neatrisinās situāciju, bet arī pasliktinās to.
• Ja jūsu bērns apvaino citus, tad, pirmkārt, viņš ir jāaptur, un, otrkārt, jāizveido vide, kurā viņš pārdomās savu uzvedību. Sods neizlabos sliktu uzvedību, bet iznīcinās uzticību starp bērnu un pieaugušo.
• Mājās kopā ar savu bērnu mēģiniet piemērot šo „samierināšanas” principu. Ļaujiet bērnam redzēt, ko viņš ir darījis nepareizi, un palīdziet viņam atrast veidus, kā to novērst.
• Koncentrējaties uz to, kas pamudināja bērnu uz šādu uzvedību, palīdzēt viņam saprast, ka atbildības uzņemšanās par savu rīcību atjauno viņa paša integritāti un pašcieņu.

Kiberbulings (kibermobings)

Mūsdienu ikdienas dzīve izceļas ar aktīvu komunikāciju virtuālajā pasaulē, un pusaudži un jaunieši tiek iekļauti socializācijas procesā kopā ar paziņām, interešu grupām, dažādu sociālo lomu un normu attīstību, kas lielā mērā ir lokalizēta internetā [49] ] Kondraškins, Khlomovs, 2012.

Pēc tam, kad komunikācija pārgāja uz internetu, tajā parādījās kiberhuligānisms - jauna un strauji izplatīta iebiedēšanas forma gan ārvalstīs, gan Krievijā, izmantojot interneta iespējas (galvenokārt anonimitāti un milzīgu lietotāju skaitu), lai agresīvi vajātu kādu personu. Kibernoziegumi bērnos izraisa ne mazāk satraukumu nekā iebiedēšana “reālajā” pasaulē, taču procesu īpatnība internetā ir tāda, ka informācija par iebiedēšanu nepazūd, to ir gandrīz neiespējami izdzēst, un joprojām ir pieejama jebkādas ticamības pakāpes informācija un atkārtots.

Tradicionālā iebiedēšanas forma savā ziņā izrādās drošāka, jo tai nav tādas neskaidrības, kāda ir virtuālajā telpā, un tai ir laika un telpas ierobežojumi, kuru nav saziņai internetā. Pusaudži ir visneaizsargātākā kiberhuligānisma grupa. Līdz 80% bērnu tīmeklī ievieto savu uzvārdu, precīzu vecumu, skolas numuru, un trešdaļai aptaujāto bērnu profila iestatījumi ļauj ikvienam redzēt personas informāciju par lietotāju; ārzemēs 62% bērnu publisko savas personīgās fotogrāfijas [50] Soldatova, Zotova, 2011; Kovalskis, Limbers, Agatstons, 2011 ". Jau ir zināmi pusaudžu pašnāvības gadījumi pēc kiberhuligānisma.

• Ja bērns ir kļuvis par iebiedēšanas ierosinātāju paaugstinātas agresivitātes dēļ, veiciet nepieciešamos pasākumus šīs agresivitātes mazināšanai.
• Ja bērns ir kļuvis par iebiedētāju dēļ skaudības par klasesbiedra panākumiem skolā, mēģiniet palīdzēt viņam apgūt tos priekšmetus, kurus viņš apgūst ar grūtībām.
• Ja bērns skolā kļuva par iebiedētāju dēļ skaudības par upura labākām materiālajām iespējām, kopīgi pārrunājiet, ko viņš domā ar šīm materiālajām vērtībām. Un, ja problēmas būtība ir tikai tā, ka cietušajam ir moderna ierīce, bet jūsu bērnam tādas nav, padomājiet, vai tiešām nevarat uzdāvināt savam bērnam šo moderno, mūsdienīgo “rotaļlietu” vai vienkārši jūsos mīt uzskats, ka bērnam tāda nav vajadzīga. Ja tas ir tikai viedokļa dēļ - ka "tā nav vajadzīga", centieties pārdomāt savu viedokli, it īpaši, ja lielākajai daļai bērnu klasē šādas ierīces jau ir. Vecākiem jāzina, ka mūsdienīgam bērnam ir mūsdienīgi dzīves atribūti, kas viņu skolas gados vienkārši netika ražoti.
• Ja redzat, ka pusaudzis neatkarīgi no situācijas izrāda cietsirdību pret dažādiem cilvēkiem, ir pamats uzskatīt, ka, pirmkārt, viņā ir sakrājies daudz dusmu, dumpinieciskuma, aizvainojuma, kas izplūst “pie nepareiza adresāta ”; otrkārt, viņam nez kāpēc ir "bojāts" mehānisms, kas atbildīgs par citas personas ciešanu atzīšanu - līdzjūtības, līdzjūtības mehānisms. Šajā gadījumā ir jāsaprot, kurš ir patiesais dusmu adresāts un kā tas notika, ka līdzjūtības "kopums" nedarbojās.