Paškaitējums

Paškaitējums

Par savām rētām ar ģimeni es nekad neesmu runājusi. Es valkāju svārkus, šortus, jakas bez piedurknēm, un rētas ir skaidri redzamas. Ģimeni tas neinteresē. Ja es uzsāku sirsnīgu sarunu, tas vienmēr noved pie viena: es esmu "nepateicīga", "parazīts" un "es necienu savus vecākus". Kādā dienā vecmāmiņa mani pieķēra griežot roku. Viņa jautāja: “ Vai centies izdarīt sev galu? Bet vai par mani tu padomāji? Ko teiktu kaimiņi? Vecmāmiņa vainīga?! " – pirmklasīgs atbalsts.

Pēdējo gadu laikā paškaitējošas uzvedības problēma ir kļuvusi plaši izplatīta, un tāpēc tā interesē gan ārvalstu, gan vietējos pētniekus. Jauniešiem pusaudža gados galvenais ir komunikācija ar vienaudžiem, un daudz svarīgāk ir būt saprastam un pieņemtam klasesbiedru un draugu vidē nekā starp pieaugušajiem. Bērnam apkārtējā pasaule ir nesaprotama un biedējoša, un tāpēc visi mēģinājumi iekļūt šajā pieaugušo pasaulē ir saistīti ar problēmām un grūtībām, kas pusaidzī rada iekšējus konfliktus, ar kuriem viņš bieži vien nespēj tikt galā pats, bet nevar pastāstīt par tiem arī citiem .

Tieši jaunību pētnieki sauc par sev kaitējošas uzvedības riska faktoru, kas izskaidrojams gan ar augšanas psihofizioloģiskām problēmām, gan ar sociāli psiholoģiskām problēmām, kuras nāk līdzi dzīves pozīcijas izvēlei un identitātes veidošanās procesam. Tiek pētīti iemesli, faktori un mehānismi, kas veido paškaitējuma modeli, tiek izstrādāti jēdzieni par psiholoģiskas noslieces veidošanos šāda veida uzvedībai. Sev kaitējošas uzvedības pētījumu sarežģītību nosaka fakts, ka tās veidošanā ir iesaistīti dažādi sociāla, klīniska, psiholoģiska un ontoģenētiska rakstura faktori un cēloņi. Paškaitējuma modelī ir ļoti grūti noteikt katra faktora prioritāti un pienesumu, jo gatavību nodarīt sev pāri nosaka ne tik daudz faktori, bet gan to kombinācija, kā noteikta prakse. Paškaitējoša uzvedība bieži tiek novērota garīgi veseliem pusaudžiem un jauniem pieaugušajiem, un tā ir saistīta ar emocionāli sarežģītas, traumatiskas pieredzes pārvarēšanu. Šādu paškaitējumu ir grūti atklāt, jo tas parasti tiek slēpts un rūpīgi maskēts kā nejaušs ievainojums vai “ķermeņa pārveidošana”.

Tātad, kas ir paškaitējums? Ir vairākas definīcijas, šeit ir dažas no tām:

Paškaitējums ir apzināta ķermeņa ievainošana iekšēju iemeslu dēļ bez pašnāvības nodoma. Tā ir uzvedība, kas apvieno gan tiešus vardarbības aktus pret savu ķermeni, gan slēptus kaitējuma veidus, kurus regulē neapzināti procesi un kuri ir saistīti ar nepietiekamu sevis un sava ķermeņa aprūpi. Paškaitējums ietver darbības, kas netieši koncentrējas uz pašiznīcināšanos (ieskaitot slēptas formas, kas saistītas ar bīstamu situāciju ignorēšanu, tieksmi pēc riska, vēlmi pēc ekstrēmas pieredzes vai izvairīšanos no depresijas) (N. Farberova).

Paškaitējoša uzvedība tiek novērota dažādās vecuma un sociālajās grupās. Tie var būt gan bērni, gan pieaugušie, vīrieši un sievietes, vientuļi cilvēki un cilvēki no pārtikušām ģimenēm, bezdarbnieki un cilvēki, kuri ir veiksmīgi uzņēmējdarbībā, emocionāli vai ārēji līdzsvaroti cilvēki. Iespējams, ka ir tikai viena lieta, kas vieno.

Galvenie paškaitējuma cēloņi:

• Emocionālas sāpes (fiziskas sāpes, kuras rodas paškaitējuma rezultātā, veicina endorfīnu izdalīšanos, kuru darbība savukārt palīdz uzlabot emocionālo stāvokli); 
• Iekšēja tukšuma sajūta (emociju trūkums), emocionāls zaudējums, vientulība (sāpes palīdz justies dzīvam);

• Atbrīvošanās no tukšuma sajūtas, depresijas, nerealitātes sajūtām par notiekošo;

• Agresijas, dusmu, kairinājuma emociju atbrīvošana, kas bieži vien  ir vērsta uz iekšu nevis uz āru, dēļ bailēm vai nespējas kontrolēt šīs emocijas.

• Nepieciešamība sajust apkārt notiekošā realitāti (veids, kā tikt galā ar depersonalizācijas, personības šķelšanās, disociācijas sajūtām);

• Drošības izjūtas un īpašs

• Lai piedzīvotu eiforiju;

• Lai nebūtu jāapņemas veikt pašnāvības mēģinājumu;

• Lai ietekmētu citu cilvēku uzvedību ( kā mēģinājums parādīt citiem, kas notiek jūsu iekšienē un cik grūti jums ir);

• Seksualitātes izpausme vai apspiešana;

• Pašsodīšana (liela daļa no tiem, kas sev nodara kaitējumu, bērnībā ir piedzīvojuši vardarbību ģimenē un bieži paši ir bijuši vardarbības upuri, šādi viņi turpina sevi sodīt).

Galvenie sociālie faktori, kas izraisa paškaitējošu uzvedību:

• Emocionāla, fiziska vai seksuāla vardarbība;
• Ģimenes naidīgums un pastāvīga vecāku kritika;
• Nāve / šķiršanās ģimenē;
• Vientulība un problēmas ģimenes vai laulības attiecībās;
• Ģimenes pašiznīcinošie modeļi;

• Problemātiskas attiecības ar vienaudžiem, iebiedēšana (psiholoģiska iebiedēšana);

• Paškaitējošu uzvedības modeļu klātbūtne vienaudžu grupā.

Galvenie sociālie faktori, kas izraisa paškaitējošu uzvedību:

• Emocionāla, fiziska vai seksuāla vardarbība;
• Ģimenes naidīgums un pastāvīga vecāku kritika;
• Nāve / šķiršanās ģimenē;
• Vientulība un problēmas ģimenes vai laulības attiecībās; ģimenes pašiznīcinošie modeļi;
• Problemātiskas attiecības ar vienaudžiem, iebiedēšana (psiholoģiska iebiedēšana);

• Paškaitējošu uzvedības modeļu klātbūtne vienaudžu grupā.

Mīti un fakti par graizīšanos un paškaitējumu

Mīts: Cilvēki, kas šādā veidā sagriež sevi vai nodara sev citu kaitējumu, cenšas piesaistīt uzmanību.

Fakts: Paškaitējuma sekas parasti tiek slēptas visos iespējamos veidos – cilvēki, kuri ‘’graizās’’ valkā drēbes ar garām piedurknēm vai nodara bojājumus tur, kur tos neviens neredz. Viņi ne tikai ļoti reti meklē palīdzību, bet arī visos iespējamos veidos slēpj savu rīcību.

Mīts: Ja cilvēks nodara sev fizisku kaitējumu, viņš noteikti ir vai nu mazohists, vai pašnāvnieks.

Fakts: 1938. gadā Karls Menningers savā grāmatā “Karš pret sevi” rakstīja par paškaitējumu kā pašdziedināšanās mēģinājumu, kurā pašnāvības impulss ir vērsts uz ķermeņa daļu, nevis uz visu ķermeni: "Lokāla pašiznīcināšanās ir daļēja pašnāvība, lai novērstu pilnīgu pašnāvību" paškaitējoša uzvedība, kā likums, nav saistīta ar pašnāvības mēģinājumu, lai gan pašnāvību vidū bieži vien ir personas, kuras iepriekš sev nodarījušas kaitējumu.

Mīts: paškaitējums tiek izmantots, lai manipulētu ar citiem.

Fakts: Iespējams, daži pusaudži izmanto šādu uzvedību, lai iegūtu vēlamo reakciju no konkrētiem cilvēkiem - vecākiem, paziņām, tomēr vairumā gadījumu tas ir mēģinājums kaut ko pateikt, nevis manipulēt.

Mīts: ja brūces nav dziļas un nav bīstamas, tad ne viss ir tik nopietni.

Fakts: traumu bīstamībai nav nekādas saistības ar cilvēka ciešanu apjomu; fakts, ka cilvēks veic graizīšanos ir nozīmīgs.

Mīts: Paškaitējumu veic tikai pusaudžu meitenes.

Fakts: Šī ir abu dzimumu problēma. Ja agrāk tika uzskatīts, ka sieviešu vidū paškaitējuma gadījumu ir ievērojami vairāk, tad tagad attiecība virzās uz dzimuma izlīdzināšanos.

Psihoterapija pusaudžiem un skolniekiem, kuri veic paškaitējumu

Psihoterapija, kā likums, ir ilgstošs process, jo šādi simptomi liecina, ka garīgās sāpes ir ļoti spēcīgas, nebūs iespējams tām nekavējoties piekļūt. Pusaudži meklē sapratni un tajā pašā laikā rūpīgi aizsargā savu iekšējo pasauli no kaitinošiem iebrukumiem. Viņi vēlas runāt, bet nevar izteikties. Lielākā daļa praktiķu paļaujas uz terapijas modeļiem, kuri izstrādāti pašnāvnieciskas uzvedības novēršanai, taču pirms tam ir jāņem vērā mehānismi, kas nostrādā pie šīs ievainojošās uzvedības.

Koriģējoši-terapeitiskajā darbā ar klientu, kurš sevi ievaino, psihologam, pirmkārt, ir nepieciešams izprast uzvedības mērķi un motīvu un ko šī uzvedība pastiprina. Lai labotu paškaitējošu uzvedību, mūsdienās visefektīvākā ir integrēta pieeja, kas apvieno medikamentu lietošanu un psihoterapeitiskās metodes, ņemot vērā individuālās personības iezīmes, uzvedības vai afektīvos traucējumus un garīgās attīstības traucējumus.

Un vecāki arī vēlas sniegt padomu. Paštraumēts pusaudzis jūtas izolēts, un neviens nevar saprast viņa ciešanu dziļumu. Tāpēc ir jāpasaka viņam, cik ļoti tu viņu mīli, un ka esi gatavs būt viņam tuvu un atbalstīt, lai kas arī notiktu.

Tālāk uzskaitīti daži padomi un pirmās palīdzības principi, kurus sniegt draugam vai mīļotajam cilvēkam, kas sevi tīši ievaino:

• Veltiet pietiekami daudz laika, lai uzklausītu cilvēku, saprastu viņa iekšējo pasauli, redzētu problēmu caur viņa acīm,
• Ja iespējams, nolieciet traucējošos faktorus, piemēram, datoru un tālruni (gadžeti neaizstāj saziņu ar jums). Tas ļaus jums pilnībā pievērst uzmanību, ļaujot personai zināt, ka esat tur, lai viņu uzklausītu un atbalstītu, - sakiet cilvēkam, ka saprotiet to, cik grūti ir par to pastāstīt, bet nekoncentrējieties uz to un nemudiniet personu iedziļināties detaļās par konkrētu traumu vai uzvedību. Tā vietā runājiet par to, kā viņš jūtas, ko pārdzīvo.
• Mēģiniet nereaģēt naidīgi un neizrādīt, ja esat šokēts. Tas var būt sarežģīti, jo ir grūti saprast, kāpēc kāds sev nodara pāri. Negatīvas reakcijas var kaitēt otrai personai un veicināt nepārvaramu šķēršļu rašanos tālākai izpratnei.
• Saglabājiet konfidencialitāti: persona, kas izrāda pašagresiju, var paturēt šo faktu noslēpumā un nevienam nestāstīt. Bet, ja jūs domājat, ka viņam draud tūlītējas briesmas vai viņam ir ievainojumi, kuriem nepieciešama medicīniska palīdzība, jums ir jāveic pasākumi, lai pārliecinātos, ka viņa dzīvība nav apdraudēta.
• Mēģiniet pārliecināt personu par kvalificētas, profesionālas palīdzības nozīmi, - izvairīties no ultimātiem; piemēram, "pārstāj to darīt, jo es ...''; jo tie reti strādā un radīs tikai pārpratumus un dusmas. Pārmetumu situācijā cilvēks noslēgsies sevī un virzīs visu postošo enerģiju, lai kaitētu sev;
• Esi pozitīvs un atvērts, ļauj otram sajust, ka esi gatavs palīdzēt, izturies ar sapratni, bez nosacījumiem pieņem cilvēku tādu, kāds viņš ir.

No orģinālvalodas tulkojusi L.Veiguļa-Bernāne